Angela Merkele, “Brīvība: memuāri 1954-2021” (Merkel A. Freedom: memoirs 1954-2021, St. Martin’s Press, 2024). Vācu politikas “grande dame” ir sarakstījusi tieši tādus memuārus, kādus no viņas varētu gaidīt – ļoti korektus, detalizētus un izsmeļošus, lai arī ne pārāk aizraujošus un personiskus. Ilgajā laikā Vācijas valdības vadībā viņa tika piedzīvojusi daudz dažādus notikumus, kuri nu jau ir pagaisuši no atmiņas (piemēram, kurš vēl atceras grieķu izprovocēto eirozonas krīzi?) Merkele tos atsauc atmiņā ar detalizētu izklāstu no pirmās personas perspektīvas. Viņa diezgan korekti un bez taisnošanās izklāsta arī epizodes, kuras šobrīd ir uzskatāmas par kļūdām, kā piemēram, Vācijas atteikšanās no kodolenerģijas vai Nord Stream -1 un 2 būvēšana. Šobrīd, protams, dikti kritiska pret Putinu (kur biji agrāk?). Starp citu, slavenā epizode, kur Putins Merkelei Sočos bez maz vai uzrīdījis savu suni, izrādās esam taisnība. Gaidām latviešu tulkojumu!

Zane Daudziņa, “Bērnudienas komunālijā” (Zvaigzne ABC, 2024). Aktrisei un runas pedagoģei Zanei Daudziņai tiešām piemīt literāta talants: viņai šajā populārajā grāmatā ir izdevies uzburt to pasaulīti, kurā Latvijā auga “pēdējā padomju paaudze”. Varbūt tādēļ, ka mēs ar Daudziņu esam laikabiedri, daudz kas no viņas bērnudienās piedzīvotā lieliski rezonē ar manu paša pieredzi: mūžīgā saspiestība, deficīts, uzspiestā rusifikācija, visuresošais alkoholisms – taču pāri tam visam bērna svaigais, brīnumu pilnais skatījums uz dzīvi. Es gan neuzaugu komunālijā; taču nemitīgo kodolkara gaidīšanu un barikādes gan atceros precīzi tāpat, kā autore. 

Kārlis Ceipe, “Čekas šofera atmiņas” (Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība, 2023). Šis ir tāds savdabīgs stāsts par “ļaunuma banalitāti” latviešu memuāru literatūrā. Kārlis Ceipe ir bijis pirmās neatkarības laika komunists pagrīdnieks, pēc profesijas šoferis, kurš līdz ar 1940. gada okupāciju piedzīvo strauju karjeras izaugsmi, aizejot strādāt “orgānos”. No sākuma tie ir zemākā līmeņa amati, tai skaitā arī odiozā Alfona Novika vadāšana, pēc tam savukārt jau ideoloģiskais darbs, “Glavļitā” lasot svešas vēstules un pasta sūtījumus no ārzemēm. Ceipes memuāri mums ļauj ieskatīties tajā, kā savu darbu redzēja ierindas represīvā aparāta darbinieki. Vienlaikus tas ir arī stāsts par to, kā PSRS režīms zaudēja savu leģitimitāti pat lojālo komunistu acīs – pats Ceipe kļūst arvien kritiskāks, rakstot par valstī notiekošo, savukārt viņa bērni un mazbērni jau atklāti nostājas Atmodas un Latvijas neatkarības pusē.

Edgars Lecis, “Rīgas ielas. Labais krasts”. (Jāņa sēta, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas Nacionālais arhīvs, 2024). Ir grāmatas, kuras aizrauj ar sižetu; ir grāmatas, kurās var atrast svarīgu informāciju. Un tad ir grāmatas, kuras ikreiz ir patīkami paņemt rokā un pašķirstīt. Grāmata par Rīgas ielām ir šāda veida baudījums ikkatram rīdziniekam. Te ir stāsts par Rīgas labā krasta apkaimju ielām, to nosaukumu izcelsmi, maiņām un galvenajiem objektiem šajā ielā – ar pamatīgu kultūrvēstures piedevu. Ikkatram, kam mīļa Rīga, te ir ko pasmelties, papētīt un atrast – no atziņas, ka slavenie, daudzkārt apdziedātie Šreienbušas (t.i., Čiekurkalna) pažarnieki savulaik ir mituši Čiekurkalna 1. līnijā 6, kur tagad mājo veikals “Kate”, līdz faktam, ka Grīziņkalna nosaukums radies no Grīzenberga muižas, kura šodien atrodas Purvciemā, t.i., jau otrpus dzelzceļam. Gaidām otro daļu par kreiso krastu – Pārdaugavu. Pilsētā runā, ka tā jau esot teju gatava. 

Jaša Munks. “Identitātes slazds. Stāsts par idejām un varu mūsu dienās”. [Mounk Y. The identity trap: the story of ideas and power in our time] (Penguin, 2023). Tas, ka ar Rietumu kreisi liberālo meinstrīmu kaut kas nav kārtībā, šogad bija skaidri redzams ar neapbruņotu aci. Cits jautājums, ka par šo krīzi tikai retais spēj runāt, nekrītot histērijā, melnsimtniecismā un pastarās tiesas sludināšanā. Šī grāmata piedāvā līdzsvarotu skatījumu uz diskusijām par t.s. wokeness. Te centrā ir jautājums: kā liberālā doma, kura sākotnēji postulēja indivīda vērtību neatkarīgi no rases, dzimuma, reliģiskās pārliecības, seksuālās orientācijas u.tml., ir nonākusi pie agresīvas “identitāšu politikas”, kurā daždažādi, vēsturiski objektīvi apspiesti mazākumi cīnās pret rasistisko, seksistisko, homofobisko, transfobisko utt. vairākumu. Piemēram, Martina Lutera Kinga sapni par tādu Ameriku, kurā nebūs izšķirības starp rasēm, ir aizstājuši politiski aicinājumi afroamerikāņiem savas identitātes vārdā norobežoties no represīvā balto vairākuma. Munks te strādā plašiem vēzieniem: savu lomu te spēlē gan postmodernisma patiesības relativizācija, postkoloniālisma teorijas par Rietumu iedzimto imperiālismu, marksistiskā vēlme padarīt teoriju par sabiedriskās cīņas ieroci, un tamlīdzīgi. Lai nu kā, šī ir grāmata, kura runā par Rietumu kreisā liberālisma problēmām gana objektīvi, nebraucot otrā, labējā ekstrēmisma grāvī. 

Valentīna Freimane. “Antigones likums. Grāmatas “Ardievu, Atlantīda!” turpinājums”. (theroom, Ekrāns, 2024). Šī bija grāmata, kuru jau kādu laiku gaidīja visi autores pazinēji. Fenomenāli erudītā stāstniece ar unikālo biogrāfiju savas dzīves laikā nopublicēja autobiogrāfiju līdz Otrā pasaules kara beigām, liekot likumsakarīgi vaicāt: kā no holokaustu pārdzīvojušās Valentīnas Lēvenšteines tapa Latvijas kino un teātra dzīves kulta figūra Valentīna Freimane – tā diženā “Vallija”, kuru labi atceras mūsu paaudze? Šī grāmata sniedz uz to atbildi. Tiesa, šeit ir vairāk kompilētas intervijas, nevis autorizēts teksts, tādēļ daži laikabiedru vērtējumi ir ļoti kategoriski. Kopumā Freimanes biogrāfija ir stāsts par fenomenālu kāri dzīvot par spīti visām politiskām katastrofām, par spēju saglabāt kulturālu atvērtību un radošumu arī totalitāras iekārtas apstākļos. “Antigones likums” nekoncentrējas uz ebreju un antisemītisma tēmu – galu galā, Freimane savas dzīves laikā vispirms bija latviešu, nevis kādas citas kultūras parādība. Taču dažas politiskas epizodes, protams, mērķtiecīgi raisa šermuļus. Latvijai pēc kara atgriežoties padomju okupācijā, Freimanei esot bieži nācies taisnoties par to, kādēļ viņa, atšķirībā no saviem ģimenes locekļiem, ir palikusi dzīva. Savukārt pēc neatkarības atjaunošanas viņai neesot atvēlēts politiski represētā statuss, jo viņas pārdzīvotās represijas krietni vien atšķīrušās no vairuma latviešu. Lai nu kā tas būtu bijis, šī ir interesanta laikmeta liecība par izcilu personību. 

Arnis Koroševskis. “Lielais noliedzējs. Monogrāfija. Andrejs Upīts”. (Dienas Grāmata, 2022). Šis ir darbs latviešu literatūras vēsturē par excellence. Andreja Upīša vieta latviešu kultūrā šogad bija plašas publiskas diskusijas tēma saistībā ar viņa pieminekli Kronvalda parkā un citām publiskām piemiņas izpausmēm. Ja reiz tiešām nonāks līdz pieminekļa zāģēšanai uz pusēm, tad Koroševska grāmata, protams, nodarbojas ar vienu pusi – ar Upīti kā, iespējams, izcilāko visu laiku latviešu romānistu. Monogrāfija ļoti rūpīgi analizē visu viņa daiļradi no pirmsākumiem vēl Andrieva Niedras paspārnē līdz pat odiozajam “Bezsaules norietam” jau pēckara okupētajā Latvijā. Gribētos, ka kāds uzrakstītu līdzīgi izsvērtu un izpētītu grāmatu par Upīša “otro pusi”, kurā šis izcilais romānists tiešām bija agresīvs “buržuāziskās” Latvijas Republikas nīdējs, principiāls kolaborants, kurš bez mazākajām pārdomām prasīja Latvijas pievienošanu Staļina PSRS. Tāds, lūk, literāts. 

Roberts Karo. “Senāta pavēlnieks. Lindona Džonsona gadi”. [Caro R. Master of the Senate. Years of Lyndon Johnson] (Vintage, 2003). Šī grāmata ir sava veida “zelta standarts” prezidentu biogrāfijām. Vēsture nav taisnīga – pat ne pret ASV prezidentiem. Mēs Eiropā šodien pieminam Reiganu, reizēm varbūt – Kenediju. Taču patiesībā daudz ko ASV mainīja tieši prezidents, kurš nonāca amatā tīri nejauši, kad harizmātiskais JFK tika nogalināts. Šī grāmata ir labas zāles pret vientiesīgiem politiskiem vērtējumiem: tieši šis konservatīvais senators no tobrīd gana rasistiskās Teksasas bija tas, kurš panāca Civiltiesību aktu pieņemšanu attiecībā uz melnādaino amerikāņu tiesībām. Sakiet vēl, ka politiķi nemainās. Turklāt laba daļa no Džonsona biogrāfijas ir veltīta pašam ASV senātam, kur Džonsons ieviesa jaunu dinamiku. Senāts kalpo kā savdabīgs stabilitātes garants iepretim Baltajam namam un Pārstāvju palātai. Senātam ir īpaša loma ASV ārpolitikā, brīžiem krietni nozīmīgāka par prezidenta lomu – atcerēsimies to šodien, gaidot Trampa otro atnākšanu. 

Jehuda Avners. “Premjerministri. Personisks stāsts par Izraēlas līderiem”. (Avner Y. The prime ministers. An intimate narrative of Israeli leadership, Toby press, 2010). Šogad Izraēlas virzienā vērās daudzi skatieni. Tas, protams, dēļ ebreju valsts iesaistes karā pret teroristiem septiņās frontēs, un starptautiskās sabiedrības neviennozīmīgo attieksmi pret to. Lai ko arī nedomātu par Netanjahu, Izraēlas tiesības aizstāvēt savu valstiskumu ir liberālo demokrātiju izdzīvošanas jautājums – līdzīgi Ukrainas kā suverēnas un demokrātiskas valsts nākotnei. Politiskās diskusijās mums gan patīk visu vērtēt plašiem vēzieniem, brīžiem nesaprotot kontekstu. Šī grāmata par premjeriem ļauj saprast, kādos apstākļos vispār darbojas Izraēlas politiķi no šīs valsts pirmsākumiem, no Dāvida ben Guriona un Goldas Meiras līdz Ichākam Rabinam. Autors ir bijis virknes premjeru tuvs līdzstrādnieks, un redzējis to politiku tuvumā. Interesantākais, ka, neraugoties uz pastāvīgiem, eksistenciāliem ārējiem draudiem Izraēlai vienlaikus ir izdevies saglabāt ļoti plurālistisku, dinamisku un konkurējošu demokrātisko kultūru, kurā ir vienlaikus pārstāvēti gan ortodoksāli, gan sociālistiski spēki, gan aškenāzi, gan sefardi, gan citi. Pārlasīsim un vēlēsim paliekošu mieru šai valstij. 

Volframs Kaizers. “Kristīgā demokrātija un Eiropas Savienības pirmsākumi”. [Kaiser W. Christian democracy and origins of the European Union] (Cambridge UP, 2007). Eiropas Savienība stāv lielāko izaicinājumu priekšā visā savā pastāvēšanas vēsturē. Šī grāmata ir akadēmiski detalizēts atgādinājums par tās aizsākumiem pēckara Eiropā. Tas, ka šajos aizsākumos savu roku nopietni ir pielikuši katoļi, ir labi zināms fakts. Lai to apliecina Adenauera, de Gasperi un Šūmana vārdi. Taču plašāks jautājums, kā šajos procesos bija iesaistītas Rietumeiropā tobrīd visur aktīvās Kristīgo demokrātu partijas, kuras mēģināja nest Eiropai centriski konservatīvu atjaunotni laikā, kad labējais radikālisms Hitlera un Musolīni personā bija sagrauts, savukārt no Austrumiem glūnēja komunisma rēgs. Šī grāmata ir vairāk detalizēta, nekā aizraujoša, tomēr šodien ir svarīga divu iemeslu dēļ. Vispirms, Rietumu demokrātiskā civilizācija un tās pamatvērtības šobrīd arīdzan ir apdraudētas, un ir jautājums, kas līdzīgi pēckara Eiropai, varētu “turēt fronti” šo vērtību kopīgā aizstāvībā. Otrkārt, nākamgad februārī ir vēlēšanas Vācijā, kur pie varas visdrīzāk atgriezīsies CDU/CSU – vislielākā un ietekmīgākā partija šajā pēckara kristīgo demokrātu plejādē. Cerēsim, ka tas Eiropai nesīs ko labu.