Autori: Rihards Plūme (Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents), EURANET PLUS

Ja Amerikas Savienoto Valstu (ASV) prezidenta vēlēšanās uzvarēs demokrātu kandidāts Džo Baidens, Eiropas Savienībā (ES) ļoti daudzi uzelpos. Šādu pārliecību intervijā Latvijas Radio pauda Eiropas Parlamenta deputāts Ivars Ijabs (“Attīstībai/Par!”). Viņš uzskata, ka jautājumā par likuma varas piesaisti ES fondiem gaidāmas asas diskusijas un varētu būt sagaidāms kompromiss, kurā kā ieguvējas varētu justies abas puses. Deputāts arī uzsver, ka pēc Covid-19 krīzes būs nepieciešams atgriezties pie normālas dalībvalstu budžeta deficīta un ārējā parāda kārtības, vienlaikus spējot īstenot arī nepieciešamās reformas.

Latvijas Radio: Laikam nav jomas, kuru nebūtu ietekmējusi Covid-19 pandēmija. Tā neapšaubāmi izmainījusi arī ikdienu Briselē un Strasbūrā. Tādēļ intervijas sākumā vēlējos vaicāt, kā Jūsu kā Eiropas Parlamenta (EP) deputāta darbu ir ietekmējusi šī pandēmija?

Ivars Ijabs: Vienkārši netieku braukt uz Briseli un Strasbūru, tiek strādāts no mājām, kas gan galīgi nenozīmē, ka darbs būtu mazāk intensīvs. Parastā darba režīmā pirmdienas un piektdienas bija ceļojamās dienas, bet pašreizējā režīmā pirmdienās un piektdienās visi strādā, kas ne vienmēr ir ļoti produktīvi gluži vienkārši tādēļ, ka ir lietas, kuras neklātienē ir diezgan grūti nokārtot. Piemēram, kādas konfidenciālas sarunas ar politiskajiem partneriem tomēr labāk ir risināt klātienē tā, ka katram aiz muguras nav vēl 20 asistenti. Visādi mēdz būt, bet EP strādā. Un šonedēļ strādāja ļoti intensīvi, jo gads iet uz beigām un daudzām programmām, tajā skaitā lauksaimniecības politikai, ir jāsāk strādāt jau no nākamā gada sākuma, līdz ar to ir jāpieņem virkne normatīvo aktu un dokumentu.

Lai cīnītos ar Covid-19 radīto triecienu ekonomikai, jūlijā beidzot tika panākta vienošanās par atveseļošanas fondu 750 miljardu eiro apmērā un daudzgadu budžetu. Tomēr sarunas ar Eiropas Parlamentu joprojām norit un ir būtiski tās pabeigt pēc iespējas ātrāk, lai naudu varētu sākt apgūt. Kā EP deputāts ieskicējiet, kādi ir galvenie šķēršļi, kas neļauj vienošanos panākt ātri. Kā tie risināmi?

Tur ir vesela virkne ar lietām. EP, piemēram, ļoti nopietni uztver visu to, kas saistīts ar Zaļo kursu. Savukārt dalībvalstu valdības, piemēram, saistībā ar lauksaimniecības politiku, to reizēm redz krietni savādāk.

Līdz ar to tur ir mazliet stīvēšanās, kas tieši šonedēļ ir notikusi, proti, kopējās lauksaimniecības politikas kontekstā, kas galu galā ir lielākā daļa ES budžetā. Tie ir kādi 400 miljardi uz nākamajiem septiņiem gadiem, un par to ir jāvienojas tagad, kā to tērēt, tajā skaitā attiecībā uz dažādiem vides projektiem, uz klimata pārmaiņām utt. Un, protams, tas, ka jūlijā ļoti daudzu valstu valdību vadītāji atgriezās ar tādu triumfālu vienošanos, bet ļoti bieži tiek noklusēts tas, ka daļa no truimfālās vienošanās ir uz kopējo ES programmu rēķina.

Piemēram, tā mana lieta EP ir atbalsts zinātnei un inovācijām, kas ir šīs apvāršņa programmas. Tās ir diezgan “nogrieztas” no tā, kas tika plānots iepriekš. Tas pats attiecas uz “Erasmus+” programmu, kas ir ļoti pazīstama daudziem Latvijas studentiem. Tas arī ir “apgriezts”. EP mēģina to visu kaut kādā veidā dabūt atpakaļ. Ja ne līdz galam atpakaļ, tad vismaz kaut kādu panākšanu pretī no valstu valdību puses, lai šīs kopējās programmas tomēr atjaunotu. Bet tas ir normāls ES budžeta process, kas nekad nav bijis vienkāršs. Taču šogad tas ir papildus saasināts līdz ar Covid-19 krīzi un lielo neziņu par to, kas mūs sagaida nākotnē.

Tātad šīs ir klasiskās sarunu bažas, bet reāli draudu, ka sarunas varētu ļoti ievilkties, nav vai ir?

Es domāju, ka nav, jo EP vairākums tomēr kopumā ir diezgan konstruktīvs. Protams, ir radikāļi abos galos – gan radikāli kreisajā, gan radikāli labējā, kas ļoti labprāt izgāztu visu vienkārši tāpēc, ka tas ļautu politiski profilēties. Bet lielais vairākums ir samērā konstruktīvi.

Jautājums ir par to, vai kompromisu meklēšanas procesā mēs nepazaudējam kaut kādus ilgtermiņa orientierus, kas brīžiem ir diezgan liels risks.

Jo ir skaidrs, ka visās valstīs, piemēram, mūsu reģionā, tiešmaksājumu izlīdzināšana lauksaimniekiem ir prioritāte nepārprotami un arī dažādas citas programmas. Vienlaikus mums ir jādomā arī par to, lai tos mērķus, ko esam sev uzstādījuši, to pašu klimatneitralitāti līdz 2050. gadam, mēs arī reāli sasniegtu. Pie pašreizējās situācijas es domāju, ka tas viss varētu beigties arī labi.

Joprojām tiek runāts arī par līdzekļu piesaisti likuma varai. Kā Jūs raugāties uz šīm diskusijām, un kāds varētu būt gala rezultāts? Vai šoreiz tas varētu tikt nostiprināts?

Jā, tā izskatās. Un tā ir bijusi EP ļoti spēcīga pozīcija, kur vadošo lomu ir spēlējušas tās valstis, kas vairāk iemaksā ES budžetā, nekā dabū ārā. Un tas uzstādījums ir tāds – ja mēs maksājam, tad gribam, lai nauda, kas aiziet tās vai citas valsts virzienā, tiktu izmantota daudzmaz saprātīgā un caurspīdīgā veidā, nevis vienkārši atbalstot kaut kādus pašreizējas valdības politiskos sabiedrotos, kā tas diemžēl šur un tur gadās. Tas ir bijis vērojams ne tikai Polijā un Ungārijā, bet tas ir arī stāsts par Bulgāriju un Čehiju. Tāpēc tas notiks. Jautājums ir, ka par to ir jāvienojas, un, ja par to jāvienojas, tad tas nozīmē to, ka tur ir iespējami dažādi kompromisa risinājumi. Proti, tā, lai abas puses varētu teikt, ka tās ir kaut ko ieguvušas, izejot no sākotnējās pozīcijas. Kā tas beigās izskatīsies, to mēs vēl redzēsim, un

šīs debates būs pietiekoši asas, jo likuma varas tēma pēdējā laikā ir principiāla un liela tēma.

Jūs darbojaties arī EP Ekonomikas un monetāro lietu komitejā, kurā pagājušajā nedēļā notika balsojums par rezolūciju “Ekonomiskā politika eirozonā 2020”, bet trešdien arī balsojums plenārsesijā. Jūs esat arī šīs rezolūcijas atbildīgais referents. Pastāstiet, lūdzu, par šīs rezolūcijas būtību.

Tas ir stāsts par to, vai un kādā veidā Eiropas institūcijām vajadzētu eirozonas dalībvalstīs, no vienas puses, uzraudzīt fiskālo discipilīnu, proti, lai daži netaisa nenormāli lielus parādus, kā tas diemžēl ir bijis. Un, no otras puses, arī veicināt reformas. Tas ir tā sauktais Eiropas Semestris, kas arī Latvijā ir bijis diezgan pazīstams, kur reizi gadā no Briseles tiek sniegtas rekomendācijas, kas vēsturiski bijušas saistītas ar izglītību, kas mums nav topa līmenī, gan ar to, ka mums sociālā politika strādā švaki, gan arī, ka mēs pārāk maz investējam veselības aprūpē. Un tas interesantais šogad bija saistīts ar to, kā mēs reaģējam uz jaunajiem izaicinājumiem. Šobrīd valstu aizņemšanās ierobežojumi, protams, ir krituši, un visas valstis aizņemas. Arī Latvija to dara, varbūt Latvijai to vajadzētu investīciju ziņā darīt vairāk vai mēģināt turēt līdzi daudzām citām valstīm, kas šobrīd, lai noturētu ekonomisko aktivitāti un atgūšanos no krīzes paātrinātu, aizņemas.

Tas, ar ko mēs nodarbojamies šajā ziņojumā – kā mēs atgriezīsimies atpakaļ pie normālās kārtības, kad krīze būs beigusies. Jo ir skaidrs, ka ierobežojumi uz budžeta deficītiem un parādu taisīšanu, kādi pastāvējuši līdz šim, ir bijuši diezgan nereāli, jo 60% ir ļoti dīvains ierobežojums, ja dažas valstis, kā Grieķija, aizņemas līdz 150% no nacionālā kopienākuma.

Un tas ir arī jautājums par to, kā panākt, lai parādu taisīšanas ziņā viens likums un viena taisnība būtu visiem, kā līdz šim galīgi nav bijis.

Mēs zinām, ka Francija ir viena no tā valstīm, kas ir liela un svarīga ES dibinātājvalsts ar lielu ietekmi, bet tā nebūt nav uzskatījusi ārējā parāda ierobežojumus par tik ļoti saistošiem, kā to varbūt brīžiem esam darījuši mēs. Tad ir jautājums, kā to sistēmu reformēt tā, lai tā būtu efektīva brīdī, kad Covid-19 krīze beigsies.

Cik saprotu, darbs pie rezolūcijas izgaismoja nesaskaņas starp labējiem un kreisajiem spēkiem EP.

Jā, tās nesaskaņas bija diezgan nepatīkamas, jo konservatīvie spēki turējās ar zobiem un nagiem pie pastāvošās pozīcijas attiecībā gan uz klimata pārmaiņām, gan uz atgūšanās fonda naudām. Un manā skatījumā nebija spējīgi reaģēt uz tiem izaicinājumiem, kas šobrīd ir Covid-19 krīzes dēļ. Līdz ar to ziņojums ir tāds, kāds viņš ir.

Jūs esat loceklis delegācijā attiecībām ar ASV. Tādēļ vēlos vaicāt, kā Jūs novērtētu pašreizējās ASV un ES attiecības un to, kā tās mainījušās Donalda Trampa prezidentūras laikā.

ES, arī Latvijai ir jāstrādā ar tādu ASV administrāciju, kāda tā ir. Ja amerikāņi ievēlē sev tādu prezidentu, tad mums ar viņu ir jāstrādā. Mēs varam izteikt dažādus spriedumus un viedokļus, bet Latvijas gadījumā, es domāju, ka labas ES un ASV attiecības ir izšķirīgi svarīgas.

Ja mēs runājam par pašreizējo situāciju, tad, protams, ka visi gaida 3. novembri, kad notiks ASV vēlēšanas, un tad mēs redzēsim, kas būs. Protams, mums ir jārēķinās ar vēl četriem Trampa gadiem, bet pašlaik aptaujas liecina, ka varētu būt arī Džo Baidens. Ja raugāmies uz lielu stratēģisku perspektīvu, tad, protams, ka Baidena uzvaras gadījumā ES ļoti daudzi uzelpos. ASV atgriezīsies Eiropā aptuveni tādā formātā, kāda tā bija līdz 2016. gadam, kad Trampu ievēlēja, un tas attiecas kaut vai uz draudzīgām attiecībām ar ES. Mēs zinām, ka Tramps ir ļoti dažādi izteicies par dažādiem Eiropas līderiem, bet par ES viņš reizēm ir teicis neglaimojošas lietas, ka tā ir liela birokrātiska organizācija, kurā neviens nav demokrātiski atbildīgs. Tas ir no viņa alternatīvo faktu līnijas, bet tās attiecības jebkurā gadījumā nav bijušas īpaši draudzīgas.

Es domāju, ka

tas, kas stāv priekšā jebkuras ASV administrācijas gadījumā, ir jautājums par ekonomiskām attiecībām.

Skaidrs, ka tās vairs nebūs tik liberālas un nekontrolētas kā Obamas laikā. Ir skaidrs, ka, piemēram, kas attiecas uz tirdzniecību, vesela virkne ar lieliem konfliktiem kā “Airbus” un “Boeing” skandāls turpināsies. Un es domāju, ka notiks arī tirdzniecības kari vai domstarpības un tās turpināsies arī tad, ja mainīsies administrācija un pie varas nāks Baidens. Kopumā no Latvijas interešu viedokļa raugoties, amerikāņi mums ir izšķirīgi svarīgi NATO formātā, un ES tādā ziņā nav primārā organizācija, kas šīs mūsu attiecības ar amerikāņiem ietekmē.

Runājot ar saviem kolēģiem EP, ko esat manījis viņu noskaņojumā saistībā ar šīm vēlēšanām? Noskaņojums ir cerīgs vai varbūt bažīgs par to, kāds būs rezultāts un tālākās attiecības ar ASV?

Politiķi jau visā pasaulē reizēm ir noskaņoti uz vēlmju domāšanu, un lielai daļai viņiem liekas, ka šobrīd jau ir divos ciparos Baidena izrāviens priekšā Trampam. Es, atceroties 2016. gadu, esmu krietni piesardzīgāks ar prognozēm. Bet, es domāju, kopumā reālistiskā daļa EP saprot, ka

ASV un Eiropas attiecībās ir virkne strukturālu un lielu procesu, kas patiesībā nebūt nav atkarīgi tikai no tā vai cita cilvēka Baltajā namā.

Piemēram, tas, ka amerikāņi jau Obamas laikā sāka savu globālā policista lomu ierobežot un tas turpinās un ir turpinājies pie Trampa, un, visdrīzāk, turpināsies pie Baidena. Tas ir fakts. Un mēs esam spiesti rēķināties ar to, ka pasaule kļūst krietni komplicētāka un mēs nevaram visos jautājumos paļauties tikai uz amerikāņiem. Un tur tad nāk iekšā vesela virkne ar citiem jautājumiem, vai Eiropa pati par sevi ir spējīga raudzīties uz sevi kā uz kolektīvās drošības organizāciju un kāda Latvijas nostāja šajā jautājumā. Tie visi ir interesanti jautājumi, kas nav jārisina ne rīt, ne parīt, bet tie ir aktuāli jautājumi.

Avots: LSM.LV un Latvijas Radio