11.11.2021

Ivars Ijabs: Ne drauds, bet uzdevums. Vēlreiz par Eiropas zaļo kursu

Image

Globālā pārkaršana un klimata krīze ir šī gadsimta lielākais cilvēces izaicinājums. Tas ir jautājums par homo sapiens izdzīvošanu jau tuvāko 100 gadu laikā. Šo tēmu uzrunā pašlaik Glāzgovā notiekošais globālais klimata samits (COP26) un Eiropā risina jaunā Eiropas zaļā kursa stratēģija un tās īstenošanai izstrādājamie likumi. Es varu tikai piekrist kolēģim Robertam Zīlem, ka “Eiropas zaļais kurss iet pareizajā virzienā” (“Delfi”, 30.10.2021.). Tiesa gan, ar kādu iebildi – tas patiesībā ir vienīgais virziens, kurā doties, lai saglabātu puslīdz apdzīvojamu planētu.

Eiropas Komisijas likumprojektu pakete izmešu samazināšanai par 55% (“Fit for 55”) pašlaik ir sākusi ceļu uz pieņemšanu valdību starpā un Eiropas Parlamentā. Valstis un deputāti virzīs priekšlikumus un koriģēs likumprojekta normas. Pieņemtie likumi būs puslīdz līdzsvarots kompromiss, kurš līdz galam neapmierinās nevienu – kā jau vairums ES likumu. Cik taisnīgi tie būs, atkarīgs no valdībām un EP deputātiem. No Latvijas interešu viedokļa nav iemesla šos likumus pieņemt nekritiski. Taču vēl aplamāk ir saskatīt ES klimata politikā kādu sazvērestību pret mums un noraidīt pašu zaļā kursa projektu – tā vietā, lai aktīvi piedalītos tā veidošanā.
Ja runājam par zaļā kursa izmaksām – diemžēl, neko nedarot, klimata krīžu izmaksas būtu daudzkārt lielākas. Tās mums sagādātu plūdi, orkāni, jaunas epidēmijas, arī stihiska cilvēku pārvietošanās no reģioniem, kuri vairs nebūs apdzīvojami. Nerunājot nemaz par kaitējumu Eiropas ekonomikai, kas jau šodien ir mērāms simtos miljardu. Vai investīcijas un izmaksas izdosies sadalīt taisnīgi starp kontinentiem, starp dažādu valstu attīstības un dzīves līmeņiem, starp turīgajiem un trūcīgajiem, starp šodienas un nākotnes paaudzēm? Tas ir iespējams – kaut arī prasīs karstas debates un sarežģītus kompromisus. Taču Eiropas zaļais kurss ir ne tikai veids, ka saglabāt planētu, bet veiksmes gadījumā arī veids, kā modernizēt ekonomiku, veicināt inovācijas un – galu galā – arī kopējo labklājību.


Transports un mobilitāte


Nākotne pieder ar atjaunīgajiem resursiem darbināmiem transportlīdzekļiem un sabiedriskajam transports. Jau šodien elektroauto arī Latvijā kļūst arvien populārāki. Šodien gan cenas tādiem bieži ir pārlieku augstas, un pāreja uz tiem nebūs ātra. Tomēr sagaidāms, ka jau dažu gadu laikā jaunu elektroauto lietošanas kopējās izmaksas būs līdzīgas jaunu iekšdedzes dzinēju auto izmaksām. Jau šobrīd tirgū strauji ienāk jauni elektroauto modeļi ikdienas vajadzībām par pieejamu cenu. Autoražotāji zina, ka pēc 2035. gada ražot un tirgot jaunus auto ar iekšdedzes dzinēju privātai lietošanai Eiropas Savienībā būs teju neiespējami, un tāpēc to kompensē ar jaunu piedāvājumu. Palielinoties elektroauto skaitam, palielināsies arī nepieciešamība pēc blīvāka uzlādes staciju tīkla, un tam būs nepieciešamas vērienīgas investīcijas.
Protams, apdzīvotības blīvuma dēļ Latvijas vajadzības šajā ziņā nesasniegs rietumvalstu līmeni. Tomēr Latvija ne tuvu nav visretāk apdzīvotā valsts ES, piemēram, Zviedrijā un Somijā iedzīvotāju blīvums ir vēl mazāks. Līdz ar to Eiropas normas uzlādes staciju blīvumam būs jāpielāgo šo valstu realitātei un to būvniecības un uzturēšanas izmaksas taisnīgi jāizlīdzina. Tas nav nedz utopiski, nedz nereāli.
Tāpat, uzlabojot jau esošo un būvējot jaunu sabiedriskā transporta infrastruktūru, ir iespējams panākt, ka privātā auto izmantošana vispār kļūst par arvien mazāku nepieciešamību. Ērts, ātrs un pieejams sabiedriskais transports un koplietošanas vai īres elektroauto ir laba alternatīva privātajam transportam un ļauj gan ietaupīt līdzekļus, gan mazāk piesārņot vidi. Īsāk sakot, gan ar viegli uzlādējamu elektroauto, gan ar sabiedrisko transportu arī nākotnē varēsim aizbraukt uz Roberta Zīles pieminētajiem kapu svētkiem laukos.


Enerģētika


No atjaunīgajiem energoresursiem ražota elektroenerģija ir vislētākais no šobrīd tirgū pieejamajiem enerģijas veidiem. Gan Latvijā, gan visā Eiropas Savienībā mēs šajās dienās pieredzam, cik riskanta ir atkarība no dabasgāzes un kā tā atsaucas uz patērētāju naudasmakiem. Latvijas interesēs ir iespējami ātrāk pāriet uz atjaunīgajiem energoresursiem, lai izvairītos no šādām enerģijas cenu svārstībām un beidzot samazinātu atkarību no Krievijas dabasgāzes piegādēm. Vēja ģeneratori un saules enerģijas paneļu parki būtiski palielinātu mūsu zaļās enerģijas ražošanas jaudas. Tālākā nākotnē, sekojot līdzi tehnoloģiju attīstībai, ir jāvērtē, vai, piemēram, pašlaik ar gāzi darbināmās TEC-1 un TEC-2 nav iespējams konfigurēt ar ūdeņradi darbināmās elektrostacijās.
Runājot par vēja ģeneratoru parkiem un par to radīto “vizuālo piesārņojumu”: doma taču nav nokaisīt visu Latvijas teritoriju ar brīvi izvietotām vējdzirnavām. Šajā sakarā ir jāsadarbojas ar pašvaldībām un reģioniem, lai saprastu, kur vislabāk būtu izvietot šādus vēja parkus, lai tie netraucētu iedzīvotājiem un nebojātu arī Latvijas skaistās ainavas. Tāpat, ņemot vērā, ka plašas iespējas izbūvēt vēja ģeneratoru parkus ir tieši jūrā pietiekamā attālumā no krasta, tas ļautu mums gan ģenerēt lielu daudzumu zaļās enerģijas, gan arī būt drošiem par to, ka netiek būtiski sapostīta ainava. Turklāt var pastrīdēties, kas vairāk vizuāli piesārņo Latviju – vēja ģeneratori vai kūpoši TEC skursteņi.
Protams, zinātne nemitīgi attīstās un tiek izstrādāti arvien jauni enerģijas ieguves veidi, kuriem ir jāseko līdzi un kuru iespējamais lietojums jāizvērtē. Piemēram, droša atomenerģijas vai ūdeņraža tehnoloģiju izmantošana varētu būt laba alternatīva fosilajiem kurināmajiem. Tomēr tādas tehnoloģijas kā mazo moduļu kodolreaktori, par kuriem raksta Roberts Zīle, pagaidām ir vēl tikai izpētes procesā. Tādēļ ir grūti pateikt, kad tās vispār varēs droši būvēt un ekspluatēt. Tā varētu būt iespēja nākamajā desmitgadē, taču rast alternatīvus enerģijas ieguves veidus ir vajadzīgs jau tagad. Protams, teorētiski pastāv iespēja būvēt tradicionāla tipa atomelektrostaciju, taču, izvērtējot riskus un ieguvumus, šķiet, ka Latvijā šobrīd drošāk, stabilāk un arī ekonomiski izdevīgāk ir koncentrēties tieši uz saules un vēja piedāvāto enerģijas resursu apguvi, kā arī uz ēku energoefektivitāti.


Globālais zaļais kurss un Eiropas Savienības konkurētspēja


Globāli Eiropas Savienības lielākais spēks ir tās iekšējā tirgus potenciāls. Līdz ar to ir tikai loģiski, ka, uzņemoties līderību globālajā klimata politikā, ES rāda pasaulei piemēru tieši ar sava iekšējā tirgus “zaļināšanu”. Līdzīgi kā ar Vispārīgās datu aizsardzības regulas (GDPR) pieņemšanu, kad ES pieņemtās iekšējās normas lika daudzmiljardu kompānijām (“Facebook”, “Google” utt.) pieskaņot savus darbības principus, lai turpinātu darboties ES, līdzīgu ietekmi ir iespējams sasniegt arī ar ES zaļā kursa palīdzību. Tām kompānijām un valstīm, kas vēlēsies pārdot savus ražojumus un pakalpojumus šajā tirgū, būs jāspēj strādāt pēc ES zaļā kursa noteikumiem.
Protams, Eiropas Savienībai ir jāgādā, lai neciestu tās konkurētspēja ar valstīm un reģioniem, kuri atpaliek izmešu ierobežošanā. “Oglekļa nodokļa” piemērošana importam ir viens šāds līdzeklis. Lai aizsargātu tos ES uzņēmumus, kuru biznesa produkcijas cenas augs izmešu zaļās politikas dēļ, Komisija piedāvās oglekļa ievedkorekcijas mehānismu, kas ļaus iekasēt samaksu par importēto preču ražošanā izmantoto CO2 (sākotnēji tas attiektos uz tēraudu, cementu, alumīniju, minerālmēslojumu, elektrību, taču nākotnē šis saraksts paplašinātos). Ideālā gadījumā mēs panāktu zaļā kursa mērķu ieviešanu, vienlaikus stimulējot arī Eiropas vietējo ražošanu un eksportu. Latvijai tā ir iespēja, piemēram, piedāvāt Eiropas tirgū “zaļus” būvmateriālus un būvniecību – šajā nišā mums ir lielisks potenciāls.


Nevienlīdzība un taisnīgums


Ieguldījumi zaļā kursa īstenošanā būs vajadzīgi gan no publiskā, gan no privātā sektora. Tādēļ ir svarīgs gan sociālais, gan ģeogrāfiskais taisnīgums dažādu Eiropas valstu iekšienē un valstu starpā. Šo lielo plānu nedrīkst īstenot uz trūcīgo un nepriviliģēto rēķina. Piemēram, lai pasargātu iedzīvotājus no pārmērīgi augstiem apkures rēķiniem, ir jāveicina dzīvojamo ēku energoefektivitātes palielināšana un apkures sistēmu modernizācija. Pieaugot degvielas cenām, ir jānodrošina kvalitatīvs un visur pieejams sabiedriskais transports. Tur, kur zaļās pārejas dēļ saruktu pieejamās darbvietas, ir jāinvestē jaunu radīšanā. Šobrīd piedāvātais Sociālais klimata fonds ir labs aizmetnis šādam mehānismam, ar kuru nodrošināt sociālo taisnīgumu zaļā kursa ietvaros. Tas ne tikai paredz finansiālu atbalstu mazāk nodrošinātajām mājsaimniecībām, bet arī skaidri norāda uz ES un dalībvalstu pienākumu stimulēt mājokļu modernizāciju, lai gaidāmās enerģijas cenu izmaiņas neatstātu smagas sekas uz sabiedrību.
Eiropas zaļā kursa mērķi ir augsti, un tos nosaka klimata krīzes (ne)novēršamība. Tiem ir savas izmaksas. Taču alternatīvas īsti nav, jo cena, ko mēs samaksātu par klimata krīzēm, ja šādas politikas nebūtu, ir nesamērojami augstāka. Tas, kā mēs šos mērķus īstenosim, lielā mērā ir mūsu pašu rokās. Pareizāk būtu Latvijā tos īstenot ātri un efektīvi, nevis izvairīties un vēlāk “dzīties pakaļ” laikam. Arī ar inovācijām, zinātni un tehnoloģisko izaugsmi mēs varam modernizēt mūsu ekonomiku un vairot labklājību. Eiropas zaļais kurss ir iespēja attīstībai, kura ir jāizmanto, nevis no tās ir jābaidās. 

Dalies