Pēdējo mēnešu notikumi – plašie protesti pret Lukašenko diktatūru Baltkrievijā, kārtējais Armēnijas – Azerbaidžānas konflikta uzliesmojums, nerimstošie nemieri Habarovskā un Alekseja Navaļnija indēšana – Eiropai ir kalpojis kā modinātāja zvans. Ja vēl pavasarī daudziem šķita, ka COVID-19 krīzes ietekmē valstis ierausies sevī, uzvilks segas pāri galvām un nodarbosies ar vīrusa pārvarēšanu, šodien varam vērot tieši pretējo. Vīruss nekur nav pazudis, taču tam līdzās arvien biežāk ir dzirdami politiski satricinājumi, kuri atbalsojas arī mūsu reģionā.
Tādēļ nav nejaušība, ka pagājušajā nedēļā Eiropas Komisija ir ķērusies pie kāda jūtīga un vienlaikus ļoti svarīga jautājuma risināšanas. Runa ir par patvēruma meklētājiem un migrāciju – tēmu, kas nesaraujami saistīta ar politisko nestabilitāti pie ES robežām. Latvijai, kura robežojas ar Baltkrieviju un Krieviju, ir vistiešākā interese piedalīties šā jautājuma risināšanā, kurš tuvākajos mēnešos būs Eiropas darba kārtībā.
Par ko šeit īsti ir runa? Runājot par patvēruma meklētājiem, visiem joprojām labā atmiņā ir 2015. gada krīze, kad Eiropas Savienība izrādījās negatava patvēruma meklētāju plūsmai no Sīrijas un citām Vidusjūras reģiona valstīm. Šo krīzi, kas izraisīja politisku viļņošanos arī daudzviet Eiropā, daļēji izdevās noregulēt ar situatīviem pasākumiem – kā vienošanās ar Turciju un dažu dalībvalstu, vispirms Vācijas, brīvprātīgu solidaritāti bēgļu uzņemšanā. Taču tolaik Eiropas Komisija uzņēmās pienākumu piedāvāt pastāvīgu risinājumu kopīgam ES mehānismam patvēruma meklētāju uzņemšanai. Imigrācijas politika, protams, paliek pamatā katras dalībvalsts pašas darīšana. Tomēr 2015. gads parādīja, ka to ļaužu uzņemšana, kas lielā skaitā bēg no kara, represijām vai dabas katastrofām, prasa Eiropas solidāru risinājumu.
Pašlaik piedāvātais risinājums ir labs sākums nopietnai diskusijai par šādu solidaritāti. Tas neparedz bieži pieminētās dalībvalstu “kvotas” patvēruma meklētāju uzņemšanai, tā vietā piedāvājot elastīgāku risinājumu. Vispirms, ir jāstiprina kopējā robežsardze Frontex un jāizveido visaptveroša Eiropas identitātes pārbaudes sistēma. Otrkārt, patvēruma meklētāju uzņēmējvalstīm ir jāsniedz finansiāls atbalsts. Visbeidzot, visām dalībvalstīm ir solidāri jāpiedalās to iebraucēju atgriešanā, kuriem nav legāla iemesla atrasties Eiropas Savienībā. Līdz šim tā ir bijusi problēma: iebraukušie cilvēki, kuriem nav tiesību uz patvērumu, ļoti bieži netiek nosūtīti atpakaļ, bet gan paliek Eiropā un nonāk tiesiskā “melnajā caurumā”. Eiropai šādi gadījumi ir jānovērš, vienlaikus respektējot šo cilvēku pamattiesības, jo īpaši, bērnu tiesības, un saprotot, kurā valstī ir droši atgriezties, un kurā – ne. Tam ir nepieciešams Eiropas kopīgs un solidārs risinājums gadījumiem, kad kāda valsts pēkšņa patvēruma meklētāju pieplūduma dēļ nespēj nedz pārbaudīt cilvēku identitāti, nedz parūpēties par viņu nokļūšanu atpakaļ.
Daudzās Eiropas valstīs migrācija ir kļuvusi par iecienītu tēmu politiskai demagoģijai – sak’, “sliktā Brisele” mums uzspiež migrantus. Arī šoreiz bez tādas, visticamāk, neiztiks.
Tā vietā vajadzīgs ilgtspējīgs risinājums, kurš līdzīgu krīžu gadījumā skarto valsti neatstātu likteņa varā – neatkarīgi, vai runa ir par Itāliju, Grieķiju, Poliju vai kādu no Baltijas valstīm. Tikko veiktas aptaujas[1] dati liecina, ka Latvijas pilsoņu vairākums izprot šo problēmu un uzskata, ka “ir vajadzīgs kopīgs Eiropas risinājums bēgļu un patvēruma meklētāju jautājumā”. Tas nenozīmē, ka Eiropas Komisijas piedāvājums būtu jāpieņem tieši tāds, kāds tas ir pašlaik. Nebūt ne – tam jātiek uzlabotam, un mēs pie tā strādāsim Eiropas Parlamentā un izšķiroša loma būs dalībvalstu valdību spējai vienoties par to. Tieši valdībām būtu jāsaprot kāda svarīga problēma, kura vieno gan migrācijas, gan veselības un COVID-19 tēmas. Un proti. Nevar vienlaikus pilnām mutēm sūdzēties, ka Eiropas Savienība neko nedara dalībvalstu problēmu risināšanai – un vienlaikus pārmest, ka “Brisele” piedāvā un cenšas ieviest solidārus risinājumus. Šāda retorika varbūt ir ļoti tīkama dažu eiroskeptiķu ausīm, taču patiesībā ir pilnīgi neauglīga un destruktīva.
Avots: Latvijas avīze
[1] SKDS aptauja, kas veikta 25.-30. septembrī